Kā tikt galā ar bērna histēriju?
Vecāki reizēm runā par šādām un tādām audzināšanas metodēm, pierāda to ar rezultātiem " mums vairs nebūs histēriju" vai " mēs tikām galā ar čīkstēšanu".
It kā bērns raud, īd, ārdās vai strīdas sev par prieku vai ieraduma dēļ. It kā bērnam nebūtu tiesību satraukties.
Ne viens cilvēks uz pasaules nevar patstāvīgi pastāvēt pozitīvā stāvoklī - tas vienkārši nav normāli, kāpēc mēs cenšamies visu laiku to panākt no bērna? Vai nebūtu labāk dot viņam iespēju pabūt arī skumjam, un iemācīt viņu būt pašam, neuzskatot to par pasaules galu. Lai tad, kad viņš kļūs pieaudzis, lai " man ir pavisam slikti" stāvoklis nevērtējas kā rādītājs, ka dzīve nav izdevusies, tu esi pilnīga nulle un dzīvot vairs nav jēgas, bet drīzāk padomāt iekšēji " patreiz man ir slikti, tam ir iemesls un tas noteikti pāries". Es vienmēr bērniem saku kauto ko šādu: " Tu dusmojies ( tu esi apvainojies, Tu esi satraucies, Tev ir slikti) - tā visiem mēdz būt, man arī tā mēdz būt, tas nekas, mēs visi esam cilvēki, tas pāries".
Un vēl man ļoti palīdz pārbaudīt situāciju uz sevi. Lūk, ja man ir slikti (nav svarīgi kāpēc), tā, ka es rūcu uz vīru, kliedzu uz bērniem un raudu vienatnē? Slikti, bezcerīgi aizvainojoši un sevis žēl, kas man palīdzēs?
Vai palīdzēs, ja vīrs pateiks:" Liecies mierā, tie ir sīkumi!"?
Nē, jo man man tie nav sīkumi.
Vai man palīdzēs, ja vīrs man pateiks: " Paskaties, Tev taču vis ir labi, ir kaudze cilvēku, kuriem ir daudz sliktāk, kā tav!"?
Nē, tāpēc, ka man nospļauties, kā ir citiem, man ir slikti.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Pārtrauc šo čīkstēšanu, Tu neesi maziņa~"?
Nē, jo es nevaru pārstāt, man ir slikti.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Ej, paraudi savā istabā, bet kad nomierināsies, es ar Tevi aprunāšos!"?
Nē jo sajutīšos pamesta un nesaprasta.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Ja Tu tūlīt pat nepārtrauksi, es ar Tevi nerunāšu "?
Nē, es apvainošos, tā ir šantāža un draudi, kad man vajadzīga palīdzība un atbalsts.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Es nesaprotu, kad Tu runā tādā raudoša balsī. Runā normālā balsī "?
Vai man palīdzēs, ja vīrs man iesitīs?
Tad kāpēc Jūs to visu sakāt saviem bērniem?
Kas man palīdzēs?
Personīgi man palīdzēs glāsti, sapratne, apliecinājums, ka esmu mīloša, ka viņš ir ar mani, ka viss nokārtosies. Man palīdzēs: " Jā es zinu, mana dārgā, man arī bija ļoti aizvainojoši tādā situācijā. Es Tevi ļoti mīlu". Un tikai tad, kad es nomierināšos, esmu gatava meklēt izeju no situācijas. Tāpēc, kad bērns ir pārkāpis šo robežu, kad pār viņu valda emocijas, un viņš vairs nespēj saprātīgi domāt, es sēžos blakus, un saku: " Manu meitenīt, Tev ir ļoti skumji patreiz, es zinu. Es ļoti - ļoti stipri Tevi mīlu Tu esi mana mazulīte, mana mīļā meitenīte". Un tikai pēc tam mēs meklējam risinājumu. Reāla nenovērtējama bērna sajūtas.
Jo bērnam sliktāk, jo stiprāk viņam jāzina, kā es viņu mīlu. Tāpēc, es sēžu blakus un saku, cik ļoti es viņu mīlu, cik viņa ir brīnišķīga, gudra, laba, cik ļoti viņā man ir vajadzīga, kāda viņa man ir metiņa, saku un saku, līdz viņa grib dzirdēt. Es nepārņemu viņas problēmu, viņās problēma (un to būs vēl daudz) - ir viņas problēma, viņai pašai jāatrod veids kā to pieņemt, pārdzīvot atrast iekšējo risinājumu šim satraukumam. Viņai tas būs jādara visu savu dzīvi. Bet daudz vieglāk to ir izdarīt, kad Tu zini, ka kāds Tevi ļoti-ļoti mīl.
It kā bērns raud, īd, ārdās vai strīdas sev par prieku vai ieraduma dēļ. It kā bērnam nebūtu tiesību satraukties.
Ne viens cilvēks uz pasaules nevar patstāvīgi pastāvēt pozitīvā stāvoklī - tas vienkārši nav normāli, kāpēc mēs cenšamies visu laiku to panākt no bērna? Vai nebūtu labāk dot viņam iespēju pabūt arī skumjam, un iemācīt viņu būt pašam, neuzskatot to par pasaules galu. Lai tad, kad viņš kļūs pieaudzis, lai " man ir pavisam slikti" stāvoklis nevērtējas kā rādītājs, ka dzīve nav izdevusies, tu esi pilnīga nulle un dzīvot vairs nav jēgas, bet drīzāk padomāt iekšēji " patreiz man ir slikti, tam ir iemesls un tas noteikti pāries". Es vienmēr bērniem saku kauto ko šādu: " Tu dusmojies ( tu esi apvainojies, Tu esi satraucies, Tev ir slikti) - tā visiem mēdz būt, man arī tā mēdz būt, tas nekas, mēs visi esam cilvēki, tas pāries".
Un vēl man ļoti palīdz pārbaudīt situāciju uz sevi. Lūk, ja man ir slikti (nav svarīgi kāpēc), tā, ka es rūcu uz vīru, kliedzu uz bērniem un raudu vienatnē? Slikti, bezcerīgi aizvainojoši un sevis žēl, kas man palīdzēs?
Vai palīdzēs, ja vīrs pateiks:" Liecies mierā, tie ir sīkumi!"?
Nē, jo man man tie nav sīkumi.
Vai man palīdzēs, ja vīrs man pateiks: " Paskaties, Tev taču vis ir labi, ir kaudze cilvēku, kuriem ir daudz sliktāk, kā tav!"?
Nē, tāpēc, ka man nospļauties, kā ir citiem, man ir slikti.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Pārtrauc šo čīkstēšanu, Tu neesi maziņa~"?
Nē, jo es nevaru pārstāt, man ir slikti.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Ej, paraudi savā istabā, bet kad nomierināsies, es ar Tevi aprunāšos!"?
Nē jo sajutīšos pamesta un nesaprasta.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Ja Tu tūlīt pat nepārtrauksi, es ar Tevi nerunāšu "?
Nē, es apvainošos, tā ir šantāža un draudi, kad man vajadzīga palīdzība un atbalsts.
Vai man palīdzēs, ja vīrs pateiks: " Es nesaprotu, kad Tu runā tādā raudoša balsī. Runā normālā balsī "?
Vai man palīdzēs, ja vīrs man iesitīs?
Tad kāpēc Jūs to visu sakāt saviem bērniem?
Kas man palīdzēs?
Personīgi man palīdzēs glāsti, sapratne, apliecinājums, ka esmu mīloša, ka viņš ir ar mani, ka viss nokārtosies. Man palīdzēs: " Jā es zinu, mana dārgā, man arī bija ļoti aizvainojoši tādā situācijā. Es Tevi ļoti mīlu". Un tikai tad, kad es nomierināšos, esmu gatava meklēt izeju no situācijas. Tāpēc, kad bērns ir pārkāpis šo robežu, kad pār viņu valda emocijas, un viņš vairs nespēj saprātīgi domāt, es sēžos blakus, un saku: " Manu meitenīt, Tev ir ļoti skumji patreiz, es zinu. Es ļoti - ļoti stipri Tevi mīlu Tu esi mana mazulīte, mana mīļā meitenīte". Un tikai pēc tam mēs meklējam risinājumu. Reāla nenovērtējama bērna sajūtas.
Jo bērnam sliktāk, jo stiprāk viņam jāzina, kā es viņu mīlu. Tāpēc, es sēžu blakus un saku, cik ļoti es viņu mīlu, cik viņa ir brīnišķīga, gudra, laba, cik ļoti viņā man ir vajadzīga, kāda viņa man ir metiņa, saku un saku, līdz viņa grib dzirdēt. Es nepārņemu viņas problēmu, viņās problēma (un to būs vēl daudz) - ir viņas problēma, viņai pašai jāatrod veids kā to pieņemt, pārdzīvot atrast iekšējo risinājumu šim satraukumam. Viņai tas būs jādara visu savu dzīvi. Bet daudz vieglāk to ir izdarīt, kad Tu zini, ka kāds Tevi ļoti-ļoti mīl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru